Ir pagājusi desmitgade, kopš pārtraucu aktīvi nodarboties ar repu, hobiju, kas kādu laiku bija būtiska manas dzīves sastāvdaļa. Toreiz izvēlējos fokusēties uz izaugsmi citās jomās. Ja nu kāds brīnās, kur gan pazuda RD, atbilde ir vienkārša — reps man vienmēr ir bijis un paliek tikai hobijs. Esmu izvēlējies būt patiess sev, nevis pielāgoties citu ekspektācijām.
Šajā klusuma periodā, kas sekoja manai aiziešanai no repa, esmu pabeidzis universitāti ar izcilību. Zinu, ka daudzi būs šokā, jo pirms 2010. gada situācija šķita iet tikai uz leju. Bija daudz faktoru, kas vilka mani bezdibenī, tostarp pazīšanās ar cilvēkiem, kas man lika novirzīties no ceļa.
Ar gadiem sakrātā pieredze ir nosvērusi manu redzējumu uz dzīvi, liekot raudzīties uz lietām no cita skatu leņķa, caur citām lēcām.
Ņemot vērā šo jauno perspektīvu, 2010. gadā pieņēmu lēmumu doties prom no Latvijas. Tajos laikos (un nezinu, kā ir tagad) Latvija šķita drūma vieta bez īstām izaugsmes iespējām.
Būdams bārenis, man bija priekšrocība studēt Ventspils Augstskolā budžeta vietā, taču tolaik tas mani patiesi neinteresēja. Mans galvenais mērķis bija vienkārši tikt prom no visa.
Tagad redzu, ka repa scēna Latvijā ir attīstījusies. Protams, ir arī daudz bulšita tā sauktajā meinstrīmā. Es vienkārši nespēju rezonēt ar to, ko šobrīd sauc par populāru.
Reps vienmēr ir bijis kā zāles dvēselei. Tā tas bija agrāk, un tā tas ir arī tagad. Mana mūza nav gulējusi — ir idejas, plāni, teksti kaudzēm. Un, galvenais, ir pieredze, ar kuru vēlos dalīties.
Šobrīd man šķiet, ka viss beidzot ir nostājies savās vietās. Es novērtēju kvalitāti, nevis kvantitāti. Tāpēc nevienu projektu nepublicēšu, kamēr pats nebūšu 100% apmierināts: ar bītu, izpildījumu, aranžiju un vārdiem.
Zinu, ka pazudu, nevienam neko nesakot. Bet šis bija tikai klusums pirms vētras.